Jaunbūve un restaurācija Latvijas Nacionālajā mākslas muzejā

Objekts: Latvijas Nacionālā mākslas muzeja ēkas Rīgā, Krišjāņa Valdemārā ielā 10A, restaurācija, rekonstrukcija un jaunbūve. Pasūtītājs: Rīgas domes Īpašuma departaments. Projekts: „Processoffice”: Vytautas Biekša, Rokas Kilčiauskas, Marius Kanevičius, Giedrius Špogis, Ježi Stankevič, Austė Kuliešiūtė, Miglė Nainytė, Giedrė Datenytė, Mantas Petraitis, Sandra Dumčiūtė, Povilas Marozas, Sandra Šlepikaitė. „Andrius Skiezgelas Architecture”: Andrius Skiezgelas, Gilma Teodora Gylytė, Rasa Mizaraitė. Restaurācijas projekts: „Arhitektoniskās Izpētes Grupa”: Restaurācijas konsultants Roberts Vecums-Veco. Ģenerāluzņēmējs: RERE. Būvuzraudzība: Rīgas domes Īpašuma departaments, Leonards Dubkevičs. Apakšuzņēmēji: SIA „RERE04”, SIA ”Celtiks”. Materiāli: „Rheinzink” jumta segums; „Caparol”; „Foamglas”; “Lewis profili”.

Objekts faktos un skaitļos

Ēka: Krišjāņa Valdemāra ielā 10a celta no 1903. līdz 1905. gadam Rīgas pilsētas mākslas muzeja un Rīgas Mākslas veicināšanas biedrības vajadzībām. Tās projekta autors un pirmais muzeja direktors bija baltvācu arhitekts un mākslas vēsturnieks Vilhelms Neimanis (1849–1919).

Atjaunošanas un pārbūves programma: oriģinālās Vilhelma Neimaņa ēkas restaurācija ar jaunām izstāžu telpām bēniņos un kupola telpā. 1. stāvs pārplānots konferenču zāles, kafejnīcas, bērnu izglītības telpu un administrācijas biroju vajadzībām. Jaunā piebūve – 3 izstāžu zāles, mākslas krātuves, restaurācijas darbnīcas, palīgtelpas un tehniskās telpas. Pazemes jaunbūvē 2 stāvi zem zemes. Veiktie darbi: muzeja rekonstrukcija; konservācija un restaurācija; muzeja fasādes restaurācija; ceļu un laukumu labiekārtošana. Kopējā platība: 8249 m²; laukums: 2500 m². Budžets: 22,3 miljoni latu. Konkurss: 2010. gads.
Būvniecība: 2013.‒2015. gads.

no RDĪD arhīva

Drosmīgi konstruktīvie risinājumi, darbietilpīgas dekoratīvās apdares tehnikas, zeltījuma spožums un telpu paplašinājums kā zem zemes, tā bēniņu un pat jumta daļā ‒ tas viss LNMM vēsturisko, arhitekta V. Neimaņa (1849–1919) projektēto ēku ir padarījis citādu. Modernāku un soļojošu līdzi laikam. Ar papildu izstāžu zālēm, apgūstot iepriekš tukšos bēniņus, staigājamām stikla grīdām ēkā, jaunām kāpņu telpām un liftu, kas uzved augšā līdz jumta terasēm.



Starp citu, iecere par muzeja pārbūvi un paplašināšanu ir bijusi dzīva kopš 20. gs. 30. gadiem. Toreiz mākslas metrs Vilhelms Purvītis, būdams Rīgas pilsētas Mākslas muzeja direktors, rakstīja vēstuli pilsētas vadībai, norādot, ka muzejam steidzami vajadzīga paplašināšana. V. Purvīša priekšlikums neguva atsaucību. Jāatzīst, ēka patiešām bija nepraktiski būvēta, gadsimta sākumā neviens nedomāja par lietošanas ērtībām, bet aptuveni tā: ja kaut ko vajadzēs, piebūvēs klāt. Un tāpēc oriģinālā muzeja ēkai bija ar lielu kubatūru un mazu kvadratūru.

Kas šai ēkai ir interesants? Šī ir viena no pirmajām ēkām Rīgā, kur pārsegumos izmantots dzelzsbetons, kas tiem laikiem bijis inovatīvs risinājums. Atsedzot atsevišķus būvapjoma fragmentus, atklājās, ka būvmeistari patiešām nebija žēlojuši ne betonu, ne gludās stiegras, kas noenkurotas ar mūrāķiem nesošajās mūra sienās. Droša māja. Muzeja ēkas lietotāju uzstādījums, diskutējot par atjaunošanas koncepciju – runāt ne tikai par restaurācijas nepieciešamību, bet arī ēkas pielāgošanu jaunajām eksponēšanas prasībām, un – iespēju robežās  – paplašināšanu. Pārbūves un restaurācijas arhitektūras projekts pēc sava satura bija gana ambiciozs, dažās izpausmēs – pat lecīgs, turklāt iespējams nolasīt jauno lietuviešu arhitektu vēlēšanos sevi parādīt un pozicionēt. Ir pagājis labs laiks un ir pierasts pie vēsturiskā autentiskuma un modernā robustuma apvienojuma.   

Pirms atjaunošanas daudzus gadus vēsturiskā ēka vizuāli bija plakana, it kā pie zemes pieplakusi, neveikla vecenīte. Un te pēkšņi ēkai ir piešķirts neizmērojams intelektuālais cēlums, vieglums un elegance. Tas uzrunā jebkuru. Lielisks ir krāsojums, kā arī ēkas tēla izcelšana ar pieguļošajiem iesegumiem, granītu K. Valdemāra ielas pusē. Beidzot ir atsegtas un parādītas fasādes smilšakmens kolonnas, kurām ir gan smalki, niansēti toņi, gan faktūras, kā arī iekštelpās veikts rūpīgs restaurācijas darbs, piešķirot ēkai cienīgu spožumu. Apmeklētājiem ir liels prieks par jumta terasēm, kur ir baudāma īpaša gaisotne ar Rīgas panorāmu fonā.

Ne tikai ēkas vizuālajā daļā izmantoti kvalitatīvi materiāli, bet arī apmeklētājiem neredzamajās daļās. Tie ir materiāli, kuri atbilst jēdzienam ilgtspējīgi, turklāt vēsturiskajā daļā bija nepieciešams izmantot risinājumus, kuri palīdzētu ēku delikāti modernizēt, saglabājot vēsturisko struktūru. Piemēram, Lewis pofils bija noderīgs vēsturisko inženierkomunikāciju šahtu atjaunošanā. Lewis profils ir izturīgs, viegls un ērts pielietojumā tieši rekonstrukcijas projektos – lokšņu svars ir neliels, bet, iebūvētas konstrukcijā, tās spēj nodrošināt nepieciešamo stabilitāti, ugunsdrošību un skaņas izolāciju.

Jaunās izstāžu zāles izbūve pazemē līdzās vēsturiskajai ēkai bija riskanta un grūta. Būvkonstrukciju projektētāju augsto kompetenci apliecina operatīvais krīzes risinājums, kad, ieraugot plaisas, tramīgākajiem prātiem jau šķitis – tūlīt, tūlīt vēsturiskā muzeja ēka aizslīdēs būvbedrē. Pēc alternatīvu aprēķinu veikšanas tika nomainīta daļa pazemes apjoma izbūves tehnoloģiju, aizstājot rievsienu ar pāļu iebūvi. Papildu drošībai mūri apjoza ar pagaidu bandāžu, bet lielākās plaisas injicēja un sašuva ar nerūsējošā tērauda spirālarmatūru. Šobrīd fasādē un konstrukcijās nekas vairs neliecina par plaisām.

Visiem ir pamanāms, kā mainījusies muzejam pieguļošā teritorija. Esplanādes parka puse ir ieguvusi jaunus vaibstus. Gludi slīpētais laukums – muzeja jaunās piebūves teracco dzelzsbetona plātne ‒ izbūvēts ar nelielu kritumu ūdens novadīšanai. Tajā iebūvēta taisnstūrveida apsildāmā stikla konstrukcija, ierāmēta ar misiņa pakāpieniem, starp citu, tie ir apsildāmi, lai ziemā nekrātos sniegs.
Latvijas Nacionālā Mākslas muzeja rekonstrukcija un jaunbūve kalpo kā laba paraugstunda projektētājiem un izpildītājiem, ne velti saņemot GRAND PRIX konkursā Latvijas Būvniecības gada balva 2015.